Un viņas divas stāvēja pie spoguļa, priekšā, no sāna, aiz. Abas nervozi māja, ar rokām veidojot tukšus, aukstus apļus. Apļi savukārt , grāba vienu priekšmetu pēc otra. Sagrāba, meta, nometa, aizmirsa.
Viņas divas, apļi, un spindzoša spuldzīte, virs galvas, blakus, iekšā, aiz. Kas viņiem visiem ir kopīgs?Skumjas, naktis kuras jāaizmirst, vibrējoši locekļi, aukstums un laiks, kurš viņiem pa virsu, aiz, blakus, priekšā – nobeidzies!
Stāvot zem mēness, nē, labāk zem diviem. Stāvot, nervozi sitot ar kāju, gaidot,kad viens no viņiem kritīs. Jo vienmēr viens taču ir lieks,neīsts, ne tik ļoti glancēts un spīdīgs. Bet ja nu abi ir īstie?Ja nu neviens nekritīs?Nesašķīdīs zem nervozā papēža?
Tad būs ilgs sapīšanās periods. Tu visiem mēģināsi pavēstīt par tiem diviem, bet neviens jau tā īsti neklausīsies. Tu stāvēsi nikns,mājas stūra galā, zem divām lampām. Klusi murmināsi,ka neviens tevi nesaprot,neviens neredz to,ko redzi tu. Nervozi smēķēsi,rokas kabatās sabāzis. Neviens vēl joprojām nesapratīs.
Tu iesi visiem pa pēdām,skaļi sauksi vārdos kaķus, bet visi tikai mirkšķinās un pavirši mās. Tad uz mājās stūra mēģināsi pārliecināt sienu.Piedāvāsi uzsmēķēt,bet kļūs pavisam vientuļi,auksti un spoži.
Bet vēl taču ir vārdi,daudz vārdu,kuri nav saukti,kuriem nav apzīmējumu.Varbūt nekas nav pa vienam.Varbūt ir divas saules,kas nekad nedzisīs.Tādas,kuras mēs nekad nevarēsim izsmēķēt līdz galam.Varbūt ir divas zemes,kurās ir pa pilnam nervozu kāju dipoņu,runājošu sienu, mājošu kaķu.
Un vienmēr taču būs kāds,kuram gribēsies uzsmēķēt zem tāda fenomena, zem mēness, bet vēl labāk,zem diviem.
Man ir stingi locekļi,saprot katrs kā grib.
Mana sēžamvieta ir plakana ,to nosēž stundas. Jā,tās pašas kuras bezmērķīgi skrien.
Man jau sāk likties,ka viņas ir pārāk nelīdzsvarotas šai pasaulei.To pašu viņas noteikti teiktu par mani,protams,ja varētu. Ha!
Kā man trūkst? Mīkstuma?
Ja tā godīgi man ir apnicis. Apnicis teikt,ka var apmaldīties,izliekties. Bet visvairāk man ir apnicis tas,ko saku es pati.
Šarmantā?Noslēpumainā, sievietes loģika? Ne velna!
Es esmu dzīva. Smaržoju pēc asfalta un riepu gumijas.
Nedaudz trūkst sienāžu, kaitinošās kazu blēšana(nu vai kā nu tur to dēvē) aiz loga, un ,protams, strīdu ar brāli.
Bet man nekā netrūkst. Man vēl joprojām ir divas rokas,kājas un galva ,kura ne uz mirkli nebeidz darboties. Pat naktīs man šķiet.
Un viss ir kārtībā, jo zem tilta, jau pāris gadus no vietas,kāds mīl Olgu. Bet varbūt tas ir pats tilts, bet man rodas jautājums. Vai Olgu neviens nav pārstājis mīlēt? Pārstājis pa visiem šiem gadiem.
Un jā,man laikam tiešām nav ko te rakstīt, ja es jau sāku minēt tiltus un Olgas.
Priekā. Es atkārtošos, esmu dzīva! LOL
Raiba nagu laka,uzrauts deguntelis,kas audzis diviem ,bet ticis vienam! Ielīka mugura,smags solis.
Skatiens,kas neviļus aizklīst uz plašumu pusi,vienas domas,kas atkārtojas. Viena doma,viena doma,viena doma.
Nekādas krāsainības, kliedzoši krāsainā,pielijušā pļavā.
Ko gan tas varētu nozīmēt? Ko gan tas varētu dot?
Ir labi,ka ir labi ja ir labi un būs labi, jo labi ir tagad!
Viss ir labi, man ir nošķelts pirksts, pilna galva smagu un dārgu domu, kuras nav īpaši gardas.
Šodiena gan solās būt gaužām jauka un garšīga, lai no kuras puses arī palūkotos.
Turpināšu meklēt vislabākos un atbilstošākos radioviļņus.
Mučo bučo
Dziedi man vēl,vēēēl!
Naktī ir ļoti grūti aiziet līdz noteiktam mērķim, sasniegt galapunktu. Man tik ļoti riebjas,ka nakts man atņem cilvēkus,atņem viņu sabiedrību. Bet kur tad es..pfff.Un nakts, man nav jēgas pat censties viņu pārspļaut,apspēlēt pat monopolā.
Dziedi man klusi, kamēr magnetafons iet atpakaļgaitā. Visur kaut kas čīkst,visur kaut kas sajūk. Sajūk prātā varbūt.
Dziedi man vēl, dziedi man agri. Pārspēj tējkannas spalgumu, pārspēj vēju.
Dziedi man vēl, ko gan vēl mēs varam mainīt?
Nakts,nakts,nakts. Tik ļoti viņa man saspārda vēdera lejasdaļu,kad ar varu spiež ciet manus piepampušos plakstus.
Kad tā aizved prom cilvēka domas, paša svarīgākā un siltākā, paša karstākā.
Un tad tā kliedz, lai dzied vēl, un vēēēl un vēēl. Un es dziedu,man nekas cits neatliek, es ceļos un eju,pēcāk neatcerēdamās,neatcerēdamās par ko sarkstu un bālēju.
Dziedi man vēl..
Es ieelpoju, paņemu, paņemu par ķīlnieku. Ķīlas izpirkšana ir viens varen jautrs pasākums.
Pati uzrakstu scenāriju, izspēlēju partijas, mainu grimases, aplaudēju un smejos! Paldies,paldies,paldies!
Cik gan viss tas ir adžigārni. Gari un kaulaini, stīvi un saspiesti.
Bet nekas, es griezīšos un iziešu cauri ,atstādama mazu sārtu pavedienu.
