Dziedi man vēl,vēēēl!

Naktī ir ļoti grūti aiziet līdz noteiktam mērķim, sasniegt galapunktu. Man tik ļoti riebjas,ka nakts man atņem cilvēkus,atņem viņu sabiedrību. Bet kur tad es..pfff.Un nakts, man nav jēgas pat censties viņu pārspļaut,apspēlēt pat monopolā.

Dziedi man klusi, kamēr magnetafons iet atpakaļgaitā. Visur kaut kas čīkst,visur kaut kas sajūk. Sajūk prātā varbūt.

Dziedi man vēl, dziedi man agri. Pārspēj tējkannas spalgumu, pārspēj vēju.

Dziedi man vēl, ko gan vēl mēs varam mainīt?

Nakts,nakts,nakts. Tik ļoti viņa man saspārda vēdera lejasdaļu,kad ar varu spiež ciet manus piepampušos plakstus.

Kad tā aizved prom cilvēka domas, paša svarīgākā un siltākā, paša karstākā.

Un tad tā kliedz, lai dzied vēl, un vēēēl un vēēl. Un es dziedu,man nekas cits neatliek, es ceļos un eju,pēcāk neatcerēdamās,neatcerēdamās par ko sarkstu un bālēju.

Dziedi man vēl..