Stāvot zem mēness, nē, labāk zem diviem. Stāvot, nervozi sitot ar kāju, gaidot,kad viens no viņiem kritīs. Jo vienmēr viens taču ir lieks,neīsts, ne tik ļoti glancēts un spīdīgs. Bet ja nu abi ir īstie?Ja nu neviens nekritīs?Nesašķīdīs zem nervozā papēža?
Tad būs ilgs sapīšanās periods. Tu visiem mēģināsi pavēstīt par tiem diviem, bet neviens jau tā īsti neklausīsies. Tu stāvēsi nikns,mājas stūra galā, zem divām lampām. Klusi murmināsi,ka neviens tevi nesaprot,neviens neredz to,ko redzi tu. Nervozi smēķēsi,rokas kabatās sabāzis. Neviens vēl joprojām nesapratīs.
Tu iesi visiem pa pēdām,skaļi sauksi vārdos kaķus, bet visi tikai mirkšķinās un pavirši mās. Tad uz mājās stūra mēģināsi pārliecināt sienu.Piedāvāsi uzsmēķēt,bet kļūs pavisam vientuļi,auksti un spoži.
Bet vēl taču ir vārdi,daudz vārdu,kuri nav saukti,kuriem nav apzīmējumu.Varbūt nekas nav pa vienam.Varbūt ir divas saules,kas nekad nedzisīs.Tādas,kuras mēs nekad nevarēsim izsmēķēt līdz galam.Varbūt ir divas zemes,kurās ir pa pilnam nervozu kāju dipoņu,runājošu sienu, mājošu kaķu.
Un vienmēr taču būs kāds,kuram gribēsies uzsmēķēt zem tāda fenomena, zem mēness, bet vēl labāk,zem diviem.
