Un viņas divas stāvēja pie spoguļa, priekšā, no sāna, aiz. Abas nervozi māja, ar rokām veidojot tukšus, aukstus apļus. Apļi savukārt , grāba vienu priekšmetu pēc otra. Sagrāba, meta, nometa, aizmirsa.
Viņas divas, apļi, un spindzoša spuldzīte, virs galvas, blakus, iekšā, aiz. Kas viņiem visiem ir kopīgs?Skumjas, naktis kuras jāaizmirst, vibrējoši locekļi, aukstums un laiks, kurš viņiem pa virsu, aiz, blakus, priekšā – nobeidzies!
